Par banku Investoriem

Par banku

Festivāls «Rīga Jūrmala» – intervija ar Zubinu Meta

2019. g. 31. maijs, 13:35 / Labdarība un sponsorēšana Laikraksts Diena ir publicējis interviju ar vienu no mūsdienu izcilākajiem diriģentiem Zubinu Meta. Augustā viņš ar Izraēlas filharmonijas orķestri sniegs divus koncertus Jūrmala, dzintaru koncertzālē.

Koncerti notiks festivāla «Rīga Jūrmala», kas visas vasaras garuma norisināsies Latvija ar Rietumu Bankas atbalstu, ietvaros.

Kā raksta Diena, Maestro Zubins Meta ir klasikas padišahs, viens no pēdējiem zelta laikmeta supervaroņiem, kurš ir ietekmējis mūzikas attīstību. 29. aprīlī viņš svinēs 83. dzimšanas dienu. Zubins Meta ir dzimis 1936. gadā Bombejā (tagad Mumbaja). Viņa tēvs Meli Meta bija vijolnieks un Bombejas simfoniskā orķestra dibinātājs. 18 gadu vecumā Zubins Meta iestājās Vīnes Mūzikas akadēmijā, viņa profesors bija ievērojamais diriģents Hanss Svarovskis.

Zubins Meta ir diriģējis operu labākajos teātros un festivālos, kā arī uzstājies ar nozīmīgākajiem simfoniskajiem orķestriem. Kopš 60. gadu sākuma kopā ar Izraēlas filharmonijas orķestri Zubins Meta būs sniedzis vairāk nekā trīs tūkstošus koncertu piecos kontinentos. Sešus gadu desmitus ilgst viņa sadarbība ar Vīnes un Berlīnes filharmonijas orķestri.

Bez Zubina Metas nebūtu iespējams Triju tenoru – Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karrerasa – panākumu fenomens. 1990. gadā viņš diriģēja pirmo Triju tenoru koncertu Romā, 1994. gadā – koncertu Losandželosā. Turklāt maestro Meta ir viens no pirmajiem, kurš sapratis, ka klasika ir jāatbrīvo no pārspīlēta elitārisma un mūziķiem ir jāpārvar kultūras un sociālās barjeras, lai sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju.

Zubins Meta sniedza interviju Dienai Bādenbādenē, kur diriģēja Berlīnes filharmonijas orķestri Džuzepes Verdi operas Otello jauniestudējumā mākslinieka Roberta Vilsona režijā.

Zemāk mēs publicējam daļu no šīs intervijas:

Šī būs jūsu trešā viesošanās Latvijā ar Izraēlas filharmonijas orķestri.

Jā, pirmo reizi uzstājāmies Latvijā perestroikas laikā, koncerts notika Operā. Atskaņojām Gustava Mālera Piekto simfoniju. Toreiz orķestrī spēlēja diezgan daudz mūziķu, kuri savulaik bija pārcēlušies no Rīgas uz Izraēlu. Viņiem tā bija aizkustinoša atgriešanās mājās. Mūs laipni sagaidīja vietējā ebreju kopiena, tas bija ilgs, sirsnīgs vakars – pēc koncerta orķestra mūziķi sēdēja pie galdiem un klausījās bērnu priekšnesumus. Mēs neko tādu nebijām gaidījuši.

Labi atceros mūsu iepriekšējo uzstāšanos Jūrmalā 2015. gada augustā. Dzintaru koncertzālē ir laba atmosfēra un akustika, man patīk sniegt koncertus brīvdabā. Augustā orķestrim ir brīvdienas, taču mēs pieņēmām festivāla Rīga Jūrmala uzaicinājumu un atkal pie jums atbrauksim.

Jūs diriģējat jau ilgāk nekā sešus gadu desmitus. Vai var teikt, ka visu mūžu esat veltījis mūzikai?

Man nebija citas izvēles! Mūzika bija mana tēva dzīve, un tā ir arī mana dzīve. Nesen man tika veiktas divas operācijas, es biju spiests ieturēt pauzi darbā. Tagad jūtos labi. Pēc koncerta Jūrmalā dosimies Eiropas turnejā.

Vai jūsu garajā mūžā kādreiz ir bijušas citas profesionālas kaislības un intereses bez mūzikas?

Nē, nē, nē! Vecāki vēlējās, lai es studētu medicīnu. Pēc pirmā sagatavošanas kursa es sapratu, ka medicīna nav mans lauks. Jaunībā aizbraucu studēt uz Vīni, un kopš tā laika manā dzīvē ir bijusi tikai mūzika. Sāku apgūt mūzikas pamatus un klausīties ierakstus agrā bērnībā dzimtajā Bombejā, manam tēvam bija liela skaņuplašu kolekcija. Uz Vīni devos labi sagatavots – man galvā skanēja Arturo Toskanīni un Vilhelma Furtvenglera izvēlētais temps. Taču koncertizpildījumā simfonisko mūziku pirmo reizi dzirdēju Vīnē.

Varat iedomāties, ko man nozīmēja pirmo reizi dzirdēt Vīnes filharmonijas orķestri Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē! Tā bija skaņu revolūcija manā apziņā. Pirms tam es klausījos tikai ierakstus, un tajā laikā tie nebija tik augstā kvalitātē kā pašlaik. Vīnes filharmoniķu skanējums kļuva par manu ideālu un barometru. Šā orķestra izpildītais Mocarts un Vāgners man kļuva par interpretācijas un stila izjūtas mērauklu. Es atbraucu no Indijas, un man nebija nekāda priekšstata par stilu. To visu iemācījos no Vīnes filharmoniķiem.

Kā sešos gadu desmitos ir mainījusies jūsu attieksme pret savu profesiju?

Tā nav profesija, tā pirmām kārtām ir mīlestība un kaisle. Es patiesi mīlu visu, ko daru. Ar profesionālismu tam nav nekāda sakara. Profesionālisms manī pamostas brīdī, kad diriģēju kādu jaundarbu, kas man nepatīk. Es to daru, jo man tas ir jādara, – šajā gadījumā esmu profesionālis. Mēs esam pasūtījuši komponistam darbu, un orķestrim tas ir jānospēlē.

Mēdz gadīties, ka opuss man nešķiet pārāk labs, taču mēs esam uzņēmušies atbildību to atskaņot. Vijolnieks Jaša Heifecs man reiz teica: "Galvenais – samaksā komponistam par darbu, bet tev tas nav jādiriģē." Es atbildēju – nē, tā nedrīkst. Ja esmu aicinājis komponistu sacerēt opusu, nevaru atteikties to diriģēt. Varu to neatskaņot otru reizi, bet vienu reizi es to darīšu.

Diriģentam var nepatikt kāds solists, ar kuru ir jāmuzicē. Ar šādu problēmu sen vairs nesaskaros, jo uzstājos tikai ar tiem, kurus mīlu. Taču jaunībā man bija jāspēlē ar visiem, man nebija iespējas izvēlēties. Dažreiz diriģents nepiekrīt solista muzikālajiem lēmumiem koncertā, taču tā ir mākslinieka personiskā interpretācija, un diriģentam šādā situācijā ir jāsaglabā profesionālisms. Vakara beigās mums kopīgi ir jāpaklanās klausītāju priekšā.

Kā klausītāji var saprast, vai diriģents ir labs vai ne?

Ieklausieties mūzikā, izbaudiet skanējumu un neskatieties uz diriģentu. Ja esat mūziķis un zināt partitūru, jūsu pieeja vērtēšanai var būt analītiska: vai reprīze Bēthovena Heroiskajā simfonijā šovakar bija loģiska, vai bija modulācija pirmās daļas vidū... Taču publika tā parasti neanalizē. Mūziķi zina, ka Heroiskajā simfonijā pirmās daļas izstrādājumā Bēthovens izmanto tonalitāti Solbemol mažorā – pirms viņa neviens neko tādu klasiskajā simfonijā nav darījis. Tā ir Bēthovena revolūcija. No pirmajām notīm Heroiskā simfonija ir revolūcija – tajā nav ievada, tikai divi akordi, un sākas galvenā tēma. Pirms tam visās simfonijās ir bijis ievads – gan Haidna, gan Mocarta simfonijās, izņemot divas pēdējās. Mūziķiem un muzikologiem tas ir jāzina un jāsaprot, taču klausītāji to, ko dzird, uztver citādi.

Ļaujieties mūzikai, mēģiniet uztvert vēstījumu. Tikai neskatieties uz diriģentu, tas neko nepalīdz saprast. Klausieties! Sekojiet skanējuma attīstībai, kuru vada diriģents. Orķestri mūsdienās ir ļoti elastīgi, tie spēj mainīt skanējumu, un tas arī, protams, ir atkarīgs no diriģenta. Ja diriģentam nav pamatīgu zināšanu par skanējuma veidošanu vai arī viņš nejūt, ko kurā opusā vajadzētu akcentēt un kādu vēstījumu nodot, viņš vienkārši ļaus orķestrim spēlēt – ja viņa izvēlētais temps ir labs, mūziķi spēlēs.

Eleonora Gailiša
Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts: egailisha@rietumu.lv
Diennakts tālrunis
+371 67025555 Rietumu.Info
(tikai zvaniem)